“Es neesmu šeit, lai nodotu tev skolotāju vai vecāku teikto un tevi pamācītu. Es esmu šeit tevis dēļ un gribu saprast, kas ar tevi notiek,” savu pieeju darbā ar jauniešiem raksturo projekta “Skola – kopienā” mentore Poļina Ivļeva. Viņas pieredze rāda – aiz kavējumiem, nenokārtotiem darbiem un nesekmīgām atzīmēm ne vienmēr slēpjas spēju vai motivācijas trūkums. Dažkārt jaunietis nezina, kā mācīties, baidās lūgt palīdzību vai vairs netic, ka kaut ko iespējams mainīt.
Projektā “Skola – kopienā” individuāls mentora atbalsts pieejams skolēniem, kuri pakļauti sociālās atstumtības vai priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas riskam. Skola apzina bērna vajadzības, sadarbībai tiek saņemta vecāku piekrišana, un mentors sāk regulāri tikties ar jaunieti.
Poļina darbu ar jauniešiem no Salaspils pamatskolas sāka šā gada sākumā. Iepriekš viņa strādājusi administratīvajā jomā, bet pašlaik apgūst psiholoģiju un psihoterapiju. Viena no viņas pirmajām nozīmīgajām pieredzēm darbā ar bērniem bija sociālās audzinātājas darbs biedrības “Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija” struktūrvienībā “Forša māja”, palīdzot bērniem, kuri ģimenē piedzīvojuši traumatiskus notikumus. Savukārt pirmo mentoringa pieredzi viņa guva projektā “PROTI un DARI!”, strādājot ar jauniešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nemācās un nestrādā.
Šo pieredzi viņa vēlējās turpināt arī projektā “Skola – kopienā”. Lai gan pērn par tajā pieejamo mentoringu bija informēta gan Poļina, gan Salaspils pamatskola – skola, kuru viņa savulaik absolvējusi, konkrēta sadarbība vēl nebija sākusies. Tāpēc iniciatīvu uzņēmās Poļina un skolu pati uzrunāja. Kopā ar skolas administrāciju viņa pārrunāja programmas piedāvātās iespējas un to, kā mentoringa darbs varētu tikt organizēts tieši šajā skolā.
“Ja es būtu tikai sēdējusi un gaidījusi uzaicinājumu, iespējams, gaidītu vēl šodien. Tāpēc pati uzrunāju skolas administrāciju un apliecināju savu gatavību strādāt ar skolas jauniešiem, ja šāda vajadzība rastos. Tā kā šāda sadarbība mums bija jauna, kopīgi meklējām labāko veidu, kā to uzsākt un organizēt,” viņa stāsta.
Skola atsaucās, un pirmajā darba posmā šī gada sākumā Poļina sadarbojās ar sešiem jauniešiem. Lielākā daļa bija 9. klases skolēni, kuriem līdz mācību gada beigām bija atlicis pavisam maz laika, bet nenokārtoto darbu un nesekmīgo vērtējumu dēļ pastāvēja risks nepabeigt pamatskolu.
Gandrīz visi jaunieši pirmajā tikšanās reizē mentorei sacījuši vienu un to pašu: man viss ir kārtībā, palīdzība nav vajadzīga, es pats visu nokārtošu.
“Attiecības neveidojas tikai tāpēc, ka jaunietim pasaka: šis tagad būs tavs mentors. Attiecības ir process,” uzsver Poļina. “Ja jaunietis pretojas, es to neuztveru personiski un nemēģinu viņu pārliecināt, ka zinu labāk. Man ir svarīgi saprast, kas noticis un ko varam darīt tālāk.”
Ar vienu jaunieti sākumā pat vienoties par tikšanos bijis teju neiespējami – viņš daudz kavējis mācības, nav ieradies norunātajā laikā vai skolā uzturējies tikai īsu brīdi. Poļina tomēr turpinājusi meklēt iespējas viņu sastapt, reizēm pat uzmeklējot jaunieti stundu starplaikos. Pagrieziena punkts pienācis, kad viņa palīdzējusi pārvarēt konkrētu problēmsituāciju mācībās. “Viņš ieraudzīja, ka grūtā brīdī pie manis var vērsties un es tiešām mēģināšu palīdzēt. Pēc tam mainījās gan viņa attieksme, gan mūsu komunikācija,” atceras mentore.
Citā gadījumā Poļina strādājusi ar 9. klases skolēnu, kuram vairākos priekšmetos bija nenokārtoti darbi. Sākotnēji varēja šķist, ka grūtības saistītas ar konkrētu mācību priekšmetu, taču sarunās atklājies kas būtiskāks – jaunietis īsti nezina, kā apgūt jaunu vielu, sadalīt uzdevumu paveicamos soļos un sagatavoties pārbaudes darbam.
Poļina aprunājusies ar skolotāju, noskaidrojusi, kas vēl paveicams, un kopā ar jaunieti ķērusies pie darba. Viņi kopā tulkojuši vārdus, veidojuši tekstu un trenējušies to pastāstīt. Sākumā jaunietis bijis pārliecināts, ka tekstu iemācīties nav iespējams, bet pēc aptuveni divām stundām spējis to mentorei atstāstīt.
“Vajadzēja redzēt, kā mainījās viņa sejas izteiksme un ķermeņa valoda. Divas stundas iepriekš viņam šķita, ka tas nav iespējams, bet tad viņš pats pieredzēja – es tomēr varu,” stāsta Poļina. “Tas arī ir viens no mentoringa uzdevumiem – palīdzēt jaunietim saskatīt sevī spējas, kuras viņš pats, iespējams, vairs nepamana.”
Mentors nav privātskolotājs un nevar pārzināt visus mācību priekšmetus, tomēr atbalstam, kā viņa uzskata, reizēm jābūt ļoti praktiskam – palīdzēt saprast uzdevumu, izveidot rīcības plānu, noskaidrot, kas jāapgūst, vai sagatavoties sarunai ar skolotāju. Īpaši nozīmīga var būt mentora kā starpnieka loma, jo jaunietim pašam ne vienmēr pietiek drosmes lūgt vēl vienu iespēju vai atzīt, ka viņš kaut ko nav sapratis.
Vienlaikus mentoringam ir arī savas robežas. Poļinas pieredzē bijis gadījums, kad viņa ar jaunieti ilgi gatavojusies darba nokārtošanai un šķitis – atlicis vien aiziet pie skolotāja un pabeigt iesākto. Tomēr jaunietis to nav izdarījis, jo kaut kādu iemeslu dēļ bija nolēmis samierināties ar šo vienu nesekmīgo vērtējumu kādā no priekšmetiem.
“Arī tas mentoram jāprot pieņemt. Es varu palīdzēt sagatavoties, būt līdzās, pavērt iespēju un iedrošināt, taču nevaru izdarīt jaunieša vietā. Beigās viņam pašam jāpieņem lēmums un jāsper nākamais solis,” saka Poļina.
Mentora uzdevums nav jaunieti par katru cenu izglābt, bet palīdzēt viņam labāk izprast savu situāciju, saskatīt iespējas un pakāpeniski uzņemties atbildību.
Poļina vairākkārt uzsver, ka veiksmīgā mentoringā ļoti liela nozīme ir arī skolas administrācijas, speciālā pedagoga, skolotāju, psihologu un, ja nepieciešams, vecāku iesaistei.
“Ja skolas kolektīvs nesaprot mentoringa vērtību, mentors savā darbā var palikt diezgan vientuļš. Man ir ļoti paveicies, jo Salaspils pamatskolā jūtos kā vienotas komandas dalībniece. Skolotāji ir atsaucīgi un gatavi meklēt risinājumus, un mūs visus vieno viens mērķis – sniegt jaunietim pēc iespējas lielāku atbalstu,” viņa stāsta.
Pirmajos darba mēnešos vairākiem Poļinas mentorējamiem izdevās nokārtot iekavētos darbus un veiksmīgi pabeigt 9. klasi. Tomēr lielākais gandarījums neesot mērāms atzīmēs. “Mentora svarīgākais instruments ir viņš pats – viņa personība, dzīves un profesionālā pieredze. Jo daudzveidīgāka tā ir, jo vairāk iespēju atrast ceļu pie jaunieša. Vislielāko gandarījumu šajā darbā patiesībā sniedz brīži, kad šo kontaktu izdodas atrast - jaunietis sāk uzticēties, pats lūdz palīdzību un notic, ka spēj paveikt vairāk, nekā līdz šim domājis,” secina Poļina.
Vairāk par projektu: https://www.skola-kopiena.lv/
Stāsts veidots ar ES fondu atbalstu.